Pēc tam, kad vectēvs man mantojumā atstāja savu vasarnīcu Dundagā, mēs ar vīru Andreju nolēmām tur audzēt kartupeļus.
Ne jau tāpēc, ka mums nebūtu bijis pietiekami daudz naudas, lai tos nopirktu, nē – vienkārši mēs esam kaislīgi dārznieki – hobija līmenī. Mums ļoti patīk dārzu darbi, rušināties pa zemi utt.
Tāpēc tie mums pat ir kā svētki – kartupeļu novākšana. Kāds mīl jūru, brauc uz Dubaiju vai Turciju, kāds cits ar visu dvēseli mīl iepirkšanos Milānā un Parīzē, bet mums patīk audzēt pašiem savus augļus un dārzeņus un peldēties ciema upē.
Tomēr pirmajā gadā mums tas neizdevās, un kartupeļi neizauga. Mēs daudz lasījām tādus žurnālus kā “Dārza pasaule” vai materiālus internetā, ņēmām vērā savas kļūdas, un nākamajā pavasarī, bruņojušies ar zināšanām, ar jaunu iedvesmu ķērāmies pie stādīšanas.
Un mūsu pūles vainagojās ar panākumiem – raža bija tāda, ka bijām pārsteigti. Visu vasaru centāmies un pūlējāmies, kamēr citi gozējās pie Jūrmalas pludmalēs – mēs laistījām, mēslojām cīnījāmies ar kolorado vabolēm, līdz pienāca rudens. Raža bija izcila -vairāki simti kilogramus lielisku kartupeļu. Kādam liksies – nieks! Bet tie ir savējie – pašu audzēti! Cita sajūta!
Nolēmām tos uzglabāt pagrabā – tas tik un tā bija tukšs. Pasūtījām kravas auto, aizvedām ražu uz pilsētu, izkrāvām. Mēs stāvējām un priecājāmies par paveikto.
– Nu, ar to vajadzētu pietikt visai ziemai, – apmierināts teica Andrejs un apskāva mani. – Mēs ar tevi esam lieliski dārznieki!
– Mm-hmm, – apmierināta piekritu es. – Bet nākamgad mēs iestādīsim vēl vairāk!
Andrejs klusēja. Varbūt viņš negribēja vēl vienu vasaru tā nopūlēties, varbūt viņš domāja par to, vai stādīt visu zemes gabalu ar kartupeļiem. Kāpēc gan nē, ja tomātus, kabačus un gurķus var nestādīt – kartupeļi ir svarīgāki!
Tās pašas dienas vakarā piezvanīja Lilija, Andreja jaunākā māsa, kurai viņš jau bija lepojies ar pamatīgu ražu, un saldā balsī lūdza atbrīvot vietu pagrabā.
– Mums vienkārši nav kur likt bērnu skrejriteņus,” viņa teica. – Un velosipēdu. Dzīvoklī vairs neiederas. Jums tur taču tāpat ir tukšs, vai ne?
– Nāciet, tiklīdz varēsiet, es jums iedošu atslēgu komplektu, – es bez liekas domāšanas teicu. – Tur ir daudz vietas.
– Ak, paldies jums! – priecājās Lilija. – Es ieradīšos rīt!
Viņa ieradās nedēļas nogalē. Viņa atteicās no tējas un kafijas, pat kurpes nenoņēma, sakot: “Dod man atslēgas”. Es paraustīju plecus: tā ir tava izvēle, man tā ir tik vieglāk. Es atradu atslēgas, pasniedzu viņai. Un es būtu aizmirsis par šo visu, ja ne viena lieta. Kartupeļu sāka palikt mazāk…
Reiz atnācu uz pagrabu pēc vēl viena spaiņa, klusi atvēru durvis, iegāju iekšā. Ieslēdzu gaismu. Lilijas skrejriteņi un velosipēdi stāvēja pie sienas, bet kartupeļu maisi – pie pretējās sienas. Es vienu no tiem atvēru, sāku mest kartupeļus spainī, un tad pēkšņi man šķita, ka kaut kas nav lāgā… Es rūpīgi apskatīju maisu no sāniem, vēlreiz ieskatījos iekšā. Varbūt es kaut ko iedomājos?
Prātā doma: varbūt tos paņēma Lilija? Bet es to uzreiz atmetu. Viņa nebūtu ņēmusi svešu mantu! Viņa būtu mani brīdinājusi!
Taču es piefiksēju šo gadījumu un nolēmu pārbaudīt, vai nākamreiz kartupeļu būs mazāk.
Tā arī bija. Tikko biju atvēris vēl vienu maisu un paspēju no tā izņemt tikai vienu spaini – un maiss jau bija tukšs. Es dusmīgi uzsitu pa pagraba durvīm un devos mājās, pa ceļam zvanot Andrejam.
– Lilija no mums ņem kartupeļus! – Tiklīdz viņš pacēla klausuli, es kliedzu. – Vai viņai vispār ir sirdsapziņa?
– Kā ņem? – izbrīnījās Andrejs, bet pēc tam nomierinājies teica… – Viņa vienmēr ir bijusi tāda. Kad viņa bija maza, viņa man bez atļaujas ņēma rotaļlietas. Tagad, acīmredzot, viņa ir iecienījusi kartupeļus.
– Kaut kas ir jādara! – Es teicu. – Es to necietīšu. Tie ir mani kartupeļi!
– Tie ir arī mani, – teica Andrejs.
– Labi, un tavi – mūsu – es piekritu. – Ko mēs darīsim?
Andrejs nolēma nomainīt pagraba durvju slēdzeni. Atslēgas Lilijai, protams, neviens negrasījās atdot, un viņa, raustīdama aizvērtās durvis, sadusmojās:
– Ko, jūs nomainījāt slēdzeni? Kāpēc man nedevāt jaunas atslēgas?! – Lilija zvanīja man pa telefonu.
– Ko jūs tur tagad gribat ziemā? Velosipēdu vai motorolleri? – Es atbildēju, izlikdamies, ka neesmu nemierīga.
– Velosipēdu! – Lilija iesaucās. – Mēs brauksim uz Kurzemi. Tur nebūs sniega!
– Tad nāc un paņem savu velosipēdu, – es atbildēju vēl mierīgāk. – Es tev atvēršu durvis. Es negribu, lai tu paņem vēl kādus kartupeļus.
– Kāpēc tu domā, ka es paņēmu tavus kartupeļus?! Es tev neko neesmu paņēmusi!
– Kas to izdarīja? – Es zaudēju savaldību. – Andrejs? Vai viņš tos paņēma līdzi uz biroju, uz darbu? Vai tos deva saviem kolēģiem?
– No kurienes es zinu, kas tos no tevis paņēma!
– Tas tā cauri neies Mēs visu vasaru liecām muguras un pūlējamies lai tos izaudzētu. Un tagad man ar jums jādalās ar ražu, bet tu pat nevari palūgt un pateikt? Nē, Lilij. Audzējiet paši! Un mums divām ģimenēm uz visu ziemu ir par maz!
– Ak, – teica Lilija. – Tik un tā, tie nokaltīs vai sapūs. Jūs varējāt dalīties.
– Aha! Tātad tu atzinies, – es ar gandarījumu teicu. – Nekādu kartupeļu tev vairs nebūs!
– Tak ej gulēt no tiem! – kliedza Lilija un noliekot klausuli.
Svētdien viņa ieradās personīgi, lepni pacēlusi galvu un teikusi, ka ved prom savas mantas no pagraba. Es atvēru durvis ar smaidīgu smaidu un ar žestu palūdzu viņai ienākt. Es sakrustu rokas uz krūtīm, vērojot, kā viņa drudžaini kārtojas ar savām mantām pa durvīm.
– Jā, es paņēmu spaini! Nu un kas? Tev ir vesela vasarnīca, tu iestādīsi vairāk! Un mums ir divi bērni!
– Es esmu gatavs tev iedot zemes gabalu, – es teicu. – Varēsi stādīt, ko gribi.
Mēs vēl kaut ko apmainījāmies ar “laipnībām”, bet pie nekādas skaidrības netikām un katrs palika pie sava…
Sniegs krita – lielas, mīkstas pārslas, ielu apgaismojums iedegās. Lilija, nopūšoties, izvilka uz ielas savu velosipēdu, kam sekoja skrejriteņi.
– Tu dabūji šo vasarnīcu par velti, – viņa dusmīgi teica, kad es aizslēdzu durvis. – Tu varēji mums dot pusi no tās. Jūs varējāt mums pusi dot, piemēram, naudā.
Es apstulbusi lēnām pagriezos pret viņu.
– Kas jums ir sakars ar manu vectēvu, ka man ir jādala viņa mantojums?
– Nu, tur ir Andreja daļa, – Lilija atbildēja šķelmīgi. – Un vispār…
– Nē! – es uzsaucu. – Vectēvs bija mans! Un māja ir mana!
Andrejs atnāca palīdzēt māsai nest mantas mājās. Viņi ilgi par kaut ko runāja, vienam vai otram no viņiem uz mani paskatoties. Es izlikos, ka nepievēršu viņiem uzmanību, bet centos uztvert sarunu. Taču es nespēju saprast nevienu vārdu.
Vakarā Andrejs tomēr man paziņoja, ka viņš ir vienojies ar Liliju un viņa vairs nelaupīs kartupeļus. Es tam neticēju.
– Tu taču zini, kas notiks, – sacīju es spītīgi. – Šādus cilvēkus nekas nevar izlabot.
– Kādus? – Andrejs nesaprata.
– Brīvdomātājus…
– Nē, viņš nemelos, – Andrejs teica ne tik pārliecinoši.
Un tad mani pārsteidza.
– Ko tu izdarīji, – es teicu, – tu viņai atdevi atslēgas?
Andrejs nobijās, sāka noliegt. Es pāris reizes pajautāju par atslēgām, tad atcerējos, ka bija divi atslēgu komplekti – mans un vīra, un es to tikko biju atņēmusi. Tikai gadījumam. Man radās aizdomas, ka viņš būtu gatavs pievērt acis uz kartupeļu ņemšanu.
Drīz vien notika pats trakākais…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk